“Aktieris? Kinoaktieris?”
Tobrīd man tā nešķita atbilstošākā pieredze darbam, kuru piedāvājām.
Pēc nepilniem diviem mēnešiem, 1994. gada maijā, Rīgā bija jāierodas Džordžam Sorosam, bet kafejnīca pirmajā stāvā zem mūsu biroja, kurai līdz Sorosa kunga atbraukšanai bija jābūt gatavai un atvērtai, tajā brīdī vēl bija būvobjekts – bez personāla, bez aprīkojuma un, kas viskritiskāk, bez attiecīgo iestāžu atļaujas uzņēmējdarbības uzsākšanai un, vispār jau, arī bez uzņēmuma nosaukuma, ar kādu šīs atļaujas varētu saņemt.
Bet piesauktais aktieris – Andrejs Žagars, viens no vairākiem pretendentiem uz mūsu vēl neesošās kafejnīcas direktora amatu – izrādījās visīstākais šim uzdevumam, un mūsu kafejnīca – Café Osiris, „Ozīriss” Barona un Lāčplēša ielu stūrī – 2019. gadā svinēs 25 gadu jubileju, uzstādot Latvijas kafejnīcu ilgdzīvošanas rekordu.
Ziņa par Andreja priekšlaicīgo nāvi 2019. februārī, sešdesmit gadu vecumā, pārsteidza nesagatavotus mūs visus, kā Latvijā, tā citviet. Facebook ieraksti no Ņujorkas Metropoles operas soprāna Kristīnes Opolais, no Bostonas Simfoniskā orķestra diriģenta Andra Nelsona un daudziem citiem šīs aiziešanas satriektajiem apliecināja, cik platu vālu griezis šis spilgtais cilvēks, savulaik kļūstot par Latvijas Nacionālās operas direktoru un tālu pasaulē pierādot savu kultūras organizētāja talantu. „Ozīriss” gadu gaitā kļuva par dabisku kultūras norišu sastāvdaļu: te notika mūsu klasiskās mūzikas pasaules zvaigžņu Opolais un Nelsona kāzu mielasts, te bieži ieturēja maltīti Mihails Barišņikovs, kad otrpus ielai, Jaunajā Rīgas teātrī, izrādīja viņa „Brodski/Barišņikovu”.
25 gadi ir ilgs laiks Latvijas ļaudīm, kuri allaž piesardzīgi izturējušies pret institūcijām un režīmiem, jo daudzkārt pieredzējuši to īsmūžību. 25 gadi nebija lemti pirmajam Latvijas neatkarības posmam – no valstiskuma pasludināšanas 1918. gadā līdz pirmajai padomju okupācijai 1940. gadā. 25 gadi Latvijas kafejnīcai, nemainīgi vienā adresē, ar vienu nosaukumu, vienu interjeru, ar vairāk vai mazāk nemainīgu vadību, to pašu darbības profilu, daudziem noturīgiem ēdienkartes elementiem un pastāvīgu, mākslinieciski ievirzītu klientūru – tas ir grūti izprotams fenomens. „Ozīriss” vienīgais ir izdzīvojis kopš vētrainās deviņdesmito gadu pirmās puses, bet fakts, ka pēc nieka 25 gadiem šī kafejnīca jau tiek uzskatīta par vecāko Rīgā, kas turpina pastāvēt tai pašā vietā un ar nemainīgu iekārtojumu, nav prātam viegli sagremojams. Šī taču ir sena Hanzas pilsēta – nevis kāds Savienoto Valstu strip-mall miestiņš!
Savā Nexus institūta lekcijā „Eiropas ideja” Georgs Šteiners formulē piecas izteikti eiropeiskas iezīmes, no kurām pirmā ir: „Uzzīmējiet kafejnīcu karti, un jūs iegūsiet vienu no ‘Eiropas idejas’ būtiskajiem orientieriem.”
Šteineram kafejnīca reprezentē eiropeisko „gara klubu”: Bodlēra laika Parīzē un Stendāla laika Milānā tieši kafejnīca bija vieta, kur „mājoja visa turienes politiskā opozīcija, viss pagrīdes liberālisms”. Amerikāņu bārs savā etosā ir radikāli atšķirīgs no Eiropas kafejnīcas, saka Šteiners, un secina, ka „tikmēr, kamēr pastāvēs kafejnīcas, ‘Eiropas idejai’ būs satvars”[1].
Eiropas kafejnīcu karte ir vienlīdz arī Eiropas vēstures karte. Uz La Procope, La Coupole vai Les Deux Magots iet, vismaz pirmo reizi, ne tik daudz lai ieturētu maltīti, cik lai izjustu vēsturi. Parīze šai ziņā ir īpaša; virtuve var būt pievilcīga, bet ne mazāka loma ir iespējai tik viegli pieskarties pagātnei, bez pūlēm iekļūt diženo kompānijā, kur, pilnīgi droši, malkojot sentemiljonu, jūs uzsūcat sevī arī Džoisa, Voltēra, Žoržas Sandas, Franklina un Džefersona garu. Viņi visi te ir bijuši, sēdējuši, ieturējušies un iedzēruši šais iestādījumos, kuri pastāv vēl šobaltdien, turpat kur savulaik, ar tiem pašiem nosaukumiem.
Parīzē piedāvājums „pasēdēt pie Sartra galdiņa” ir kļuvis par vietējo rūpalu, bet kura kārtīga Eiropas pilsēta šodien gan nevar lepoties ar vismaz vienu kafejnīcu, kuras „ciltsraksti” ir vismaz tikpat pievilcīgi, ja ne vēl pievilcīgāki, kā gastronomiskais repertuārs?
Lūk, galdiņš vecajā Landolta kafejnīca Ženēvā, kur Ļeņins un Trockis kala savus revolūcijas plānus; lūk, Senžermēnas bulvāra telpas, kur, tabakas dūmos tinušies, Sartrs un Bovuāra diskutēja par nebūtību; lūk, Café Sperl Vīnē, kur Hitlers mēģināja nopārdot citiem apmeklētājiem savas skices, vai Café Frauenhuber tai pašā metropolē, kur agrākā, ne tik raupjā laikmetā savu pēdējo publisko koncertu spēlēja Mocarts.
Bet Rīgā, kas pirms Otrā pasaules kara tika dēvēta par „Austrumu Parīzi”, tai skaitā savas kafejnīcu kultūras dēļ, šādas turpinātības trūkst – nav šīs vieglās piekļuves leģendārajai pagātnei, kurā jūs nogādā kafejnīcas durvis, kas šeit vērušās gadsimtu, nu kaut vai tikai pusgadsimtu ilgi. Kas netika sabombardēts pasaules kara laikā, tika likvidēts (šīm akcijām skarot kā iestādījumus, tā to īpašniekus) vai nacionalizēts padomju okupācijas gados. Nav vairs Rudzīša restorāna, nav „Piena restorāna”, nav vairs „Sukuba” un „Skapja” – mākslinieku pulcēšanās vietu, attiecīgi, pirms un pēc kara. Mēģinājumi atjaunot pirmskara iestādījumus pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā bieži cieta neveiksmi, saduroties ar privatizācijas shēmām, reketu un primitīvu alkatību.
Tas, ka „Ozīriss” ir izdzīvojis, ka šī Rīgas kafejnīcu pasaules grande-dame 2019. gadā svinēs savu 25. jubileju, nebūt nav pašsaprotami. Un nepavisam nav teikts, ka kafejnīca pārdzīvos nākamos 25 gadus.
Ienāciet pa „Ozīrisa” durvīm, un jums pavērsies neliela, nepretencioza telpa, ar neuzkrītošiem mākslas darbiem pie sienām (autori ir starp izcilākajiem Latvijā) un tiem pašiem ar rokām darinātajiem bistro galdiņiem un krēsliem, kuri te stāvēja atklāšanas dienā pirms 25 gadiem. Te nav nekā no jaunbagātnieku bezgaumīgās izrādīšanās, kuru latvieši tendēti asociēt ar „krievu stilu”, un kuru, bez šaubām, patapinājis arī ne viens vien jaunizceptais latviešu miljonārs.
Šīs vietas valdzinājums pirmajā brīdī nav uztverams svešiniekam, kādam tūristam, kurš, atšķirībā no vietējiem, nevar zināt, ka pie 3. galdiņa ciešā lokā sasēduši Jaunā Rīgas teātra aktieri – starptautisku atzinību guvušās režisora Alvja Hermaņa radošās komandas dalībnieki; ka vīrs aiz bāra letes ir viens no labākajiem Latvijas kino skaņu tehniķiem, kurš te pa vakariem piepelnās; un ka tas, kurš viņam pretim, sakumpis pār leti, notiesā vēlas vakariņas, ir prominents Latvijas politiķis (viņa miesassargi novietojušies pie 2. galdiņa). Pie dažiem atlikušajiem galdiņiem apmetušies žurnālisti, mākslinieki, studenti, pīāra guru. Teju ikviens te pazīst, vismaz vārda pēc, visus citus, bet, acīmredzot, ziemeļnieciskā atturība (vai padomiskās noslēgtības paliekas) liedz paziņam veltīt vairāk kā teju vai nepamanāmu galvas mājienu garāmejot.
Te pulcējās eksistenciālisti, te tikās impresionisti… Kafejnīcas reputāciju rada un veido līdzīgi domājošu ļaužu kopa, jau ilgi pirms viņu vietā stājas mīts. Es dzīros rakstīt par priekšrocībām, kādas ir vien 25 gadus vecam iestādījumam – par to, ka ļaužu kopa, kas mēdz pulcēties „Ozīrisā”, joprojām turpina reputācijas veidošanas procesu; bet tad es ieturu pauzi: līdz ar Andreja Žagara aiziešanu ir beidzies laikmets, kopa ir palikusi bez savas centrālās ass. Un mītrade var sākties.
[1] George Steiner, The Idea of Europe, Overlook Duckworth, New York & London, 2015, p. 36.
ⒸVita Matīsa
No angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš