Ēdienkarte tapa, renovācijas darbi pēc sākotnējās aizķeršanās strauji virzījās uz priekšu, viedokļu atšķirības ar arhitektiem un dizaineriem bija nolīdzinātas, personāls tika apmācīts – viss šķita ripojam pa pareizajām sliedēm, lai abas atklāšanas – gan inaugurācijas vakariņas ar Džordžu Sorosu un īpašajiem viesiem 1994. gada 29. maijā, gan kafejnīcas atvēršana publikai 15. jūnijā – varētu notikt kā nākas. Bija tikai viens klupšanas akmens – 1994. gada maija sākumā kafejnīcai vēl trūka nosaukuma! Es šais dienās biju devusies sen plānotā nedēļas atvaļinājumā uz Maltu, un tur, Gozo salā, pie mana viesnīcas numura sliekšņa ik rītu atradu žūksni faksu ar jaunumiem par kafejnīcas projekta virzību, kuros atkārtojās ar katru reizi jo izmisīgāks atgādinājums: “Preses relīzes ir sagatavotas… bet kāds tad būs kafejnīcas nosaukums?”

Par to mēs nekad īpaši nebijām aizdomājušies – mūsu ikdienas sarunās lietojām apzīmējumu “grāmatnīcas kafejnīca”, un viss. Tā turpināties vairs nevarēja. Maltas atvaļinājuma izskaņā, jau atgriezušies no Gozo lielajā salā, mēs kopā ar draugu ieturējām maltīti Marsašlokas krastmalas promenādē. Pēdējos mēnešos bija strādātas garas stundas, bieži vien – urbšanas trokšņa pavadījumā, svaigas krāsas neveselīgos izgarojumus ieelpojot. Gaidāmā Džordža Sorosa vizīte viesa bažas, taču es centos kaut vai vēl uz mazu brīdi ļauties siltā, mierpilnā vasaras vakara bezrūpīgajai noskaņai. Latvijā pavasaris, kā ierasts, kavējās, un es zināju, kas mani sagaida pēc atgriešanās.

Lūkojos uz līci, kur ūdenī šūpojās vesela flotile koši krāsotu laivu smaili uzliektiem priekšgaliem. Viena no tām bija noenkurota pavisam netālu, un man šķita, ka saskatu uz laivas priekšgala acs kontūras zīmējumu. Kad pienāca viesmīlis, pajautāju: “Kas tās ir par laivām, un – tā acs, ko tā nozīmē?” Viesmīlis paskaidroja, ka šīs zvejnieku laivas saucot luzzus, to ārējais veidols neesot mainījies kopš feniķiešu laikiem, un tās tiekot uzskatītas par Maltas simbolu. Acs? Tā esot ēģiptiešu dieva Osīrisa zīme. Maltiešu zvejnieki savu laivu priekšgalus šādā veidā apgleznojot tādēļ, ka ticot: Osīrisa acij piemīt īpaša vara, un jūras klajā šī zīme sargājot viņus no likstām un ļauniem spēkiem.

Mēs ar savu kafejnīcas projektu arī grasījāmies kuģot pretim nezināmai nākotnei, un ļauno spēku visapkārt bija pārpārēm. Es neloloju nekādas ilūzijas par to, kas mūs sagaida, jo tālaika Rīgā, sadalījis pilsētu “jumtu” teritorijās, plauka un zēla reketa bizness. Bez šādas piespiedu aizbildniecības, proti, bez sava “jumta”, ilgi pastāvēt kafejnīcai bija maz cerību. Varbūt no ļaunajiem spēkiem arī mūs varētu pasargāt Osīrisa acs? Kafejnīcas nosaukums – kur radies, kur ne – bija iekritis mums rokās kā īsta dievu dāvana.

Un tā – virs kafejnīcas ieejas, pamanāma jau no tālienes, parādījās reljefi iezīmēta Osīrisa acs kontūra. Taču, par spīti šim nodrošinājumam, reketieri kādu dienu bija klāt. Stāsts par to, kā mēs ar viņiem tikām galā, Rīgā ir kļuvis par leģendu. Kafejnīcas personālam bija stingri norādīts nekādā gadījumā neielaisties sarunās ar šiem nelūgtajiem viesiem – viņi bija tūdaļ jānosūta uz otro stāvu pie Brigitas Borgas (Brigita oficiāli bija fonda kultūras programmu direktore, bet viņas pienākumos ietilpa arī kafejnīcas lietu pārraudzība). Tā nu šie “tumsas valstības iemītnieki” pēkšņi uzradās Brigitas kabinetā, un te nu viņai lieti noderēja Rīgas Kinostudijas profesionālais rūdījums.

BB: “Lūdzu, kā varu jums līdzēt?”

X: “Vai tad jūs nesaprotat, kāpēc esam šeit? Jums jāmaksā!”

BB: “Jāmaksā? Kam un par ko? Es jūs tiešām nesaprotu.”

X: “Jūsu kafejnīca ir mūsu teritorijā. Maksājiet, vai arī piedzīvosit problēmas. Jums ir vajadzīgs jumts.”

BB: “Ziniet, mums jau ir visai ietekmīgs patrons jeb, ja vēlaties, jumts. Viņš gan uzturas Ņujorkā. Bet, ja jums vajadzīga nauda, tad gan esat nokļuvuši īstajā vietā. Mēs piešķiram finansējumu, turklāt visdažādākajās jomās.”

Un, lai apliecinātu teikto, Brigita ar ierastu kustību izvelk no atvilktnes vairākus apdrukātu lapu komplektus un sniedz savam sarunu biedram, piebilstot: “Te ir mūsu pieteikumu formas – kādā valodā tās vēlaties? Un, ja jums tur kaut kas nav skaidrs, prasiet droši!” Piedevām Brigita ciemiņu aplaimo ar kaudzi informatīvu brošūru par starptautiskā Sorosa fonda darbību un atvadās no jau krietni apmulsušā “finansējuma lūdzēja”, iesakot viņam aprunāties ar saviem priekšniekiem. Tie jau nu gan droši vien zināšot kas par vīru ir šīs organizācijas “jumts” misters Soross.

Galvenais bija visu šo ainu izspēlēt pilnā nopietnībā, bez baiļu ēnas, un, pateicoties Brigitas talantam un aukstasinībai, viņa to spēja. Palīdzēja arī tas, ka reketa grupējumi šādos ordināros uzdevumos nekad nesūtīja savas gaišākās galvas.

Vēl viens mūsu “aizsardzības taktikas” paņēmiens bija preventīvs, iecerēts tā, lai reketieris, vēlams, apstātos jau kafejnīcas durvīs un līdz otrajam stāvam nemaz nenonāktu. Ieraudzīt savā priekšā saules gaismas pielietu telpu ar plašiem, atklātiem logiem, kurā skan surdinēta klasiskā mūzika, – kaut kam tik neparastam uz šīm sabiedrības padibenēm vajadzēja iedarboties dezorientējoši. Reketa dūži un viņu pakalpiņi taču bija raduši pie darījumu kārtošanas pustumšos, slēgtos aizkaktos, skanot  agresīvi dārdošai mūzikai; parasti  tik skaļai, lai tajā noslāptu potenciālo attiecību kārtotāju balsis. Skaļa krievu popmūzika tolaik bez apstājas ritmiski “dragāja” arī daudzās publiskās vietās, uzspiežot visam agresijas un brutalitātes zīmogu. “Osīrisa” gaisotne tādu brašuli izsita no sliedēm, izraisīdama viņā dabisku vēlmi atkāpties, – nevajadzēja nedz tērēt vārdus, nedz vicināt draudīgus ieročus.

Tolaik es nezināju, ka ASV (un ne tikai tur vien) policija gan autostāvvietās, gan citās paaugstinātas kriminalitātes zonās mēdz atskaņot Mocartu un Vāgneru, un šis fons patiešām maina apmeklētāju uzvedību, mazinot noziegumu skaitu. Zināju tikai to, ka es maltītes ieturēšanas laikā aizvien esmu vēlējusies risināt mierīgas sarunas, lieki nepaceļot balsi. Mani acīmredzot ir izlutinājusi Šveice, kur pat visvienkāršākajās kafejnīcās parasti mēdz vispār iztikt bez fona mūzikas. Šveice, starp citu, dažā ziņā ir vairāk Eiropa (ar to saprotot 19. un 20. gadsimta eiropeiskumu) nekā Eiropas Savienības īstenās dalībvalstis.

Lai tuvotos šim standartam un reizē radikāli norobežotos no ieradumiem, kuri Rīgā tolaik tika praktizēti līdzīgās vietās, es, iespējams, ieviesu pat pārlieku stingrus noteikumus arī attiecībā uz “Osīrisā” atskaņojamo repertuāru. Mūsu līgumā ar Andreja uzņēmumu bija ietverts nosacījums, ka kafejnīcā tiks spēlēti vienīgi manis personiski apstiprināti kompaktdiski, uz kuru vāciņiem ar īpašu krāsu marķējumu biju apzīmējusi pat piemērotību tai vai citai diennakts stundai (Bahs, Mocarts un citi klasiķi atskaņojami rīta pusē, džezs, tango un pasaules mūzika – vakaros). Varbūt, ka tas bija pārspīlējums, bet laba mūzika – tik atšķirīga no visa cita tolaik Rīgā dzirdamā – kļuva par daļu no “Osīrisa” šarma.

Šodien man būtu grūti pretoties kārdinājumam aizliegt kafejnīcā arī mobilo telefonu lietošanu, kā tas jau izdarīts ne vienā vien Šveices restorānā un pat atsevišķos vilcienu vagonos (šajā mirklī dzirdu  “Osīrisa” ļaudis atviegloti nopūšamies, zinot, ka šodien man viņu uzņēmumā vairs nav nekādas teikšanas…).

Doties uz grāmatas publicēto fragmentu saturu…

turpinājums sekos…

ⒸVita Matīsa
No angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš