Andreju Žagaru es pirmoreiz sastapu 1994. gada martā, kad viņš ieradās manā birojā. Gara auguma, izskatīgs vīrietis – viņš tūdaļ atstāja iespaidu (līdz tam es nebiju pamanījusi, ka mūsu biroja krēsli ir pamazi, vairāk piemēroti mana, ne Andreja auguma mēriem). Es izskaidroju situāciju, un pirmais pozitīvais iespaids pieauga vēl vairāk, jo redzēju, ka faktiski viņš visu ir uztvēris jau no pusvārda.
“Un mums vajadzēs tās garās koka līstes avīžu iestiprināšanai, kādas ir visur Eiropas kafejnīcās, – jūs saprotat, par ko es runāju?” Andrejs ne tikai tūdaļ bija sapratis manu nodomu, bet arī steidzās piebilst, ka zinot, kur mums tādas līstes var izgatavot – Dailes teātrī, viņš teica, esot lielisks galdnieks. Un, tādā garā turpinoties, mūsu saruna drīz vien tālu pārsniedza parastas darba intervijas robežas. Uz katru manu jautājumu vai pieminēto problēmu Andrejs atsaucās ja ne gluži ar tūlītēju ierosinājumu, tad vismaz ar dzīvu interesi. Viņš acumirklī bija uztvēris un iztēlojies manu vīziju. Kad noslēgumā apvaicājos, vai viņam viss ir skaidrs, sekoja atbilde: “Bez šaubām. Jūs dodat naudu, neprasāt procentus, un man atliek tikai strādāt? Kas gan te varētu būt nesaprotams?”
Andreja atraisītā izturēšanās, ķermeņa valoda un dedzīgā atsaucība bija tiem laikiem kas neierasts. Viņā nebija ne miņas no piesardzīgā atturīguma, ar kuru tik bieži nācās saskarties tā laika Latvijā. Viņš pat smaidīja!
Kad Andrejs bija prom, es paziņoju Brigitai, ka nevienu citu nemeklēsim, jo Andrejs ir mūsējais. Šī bija tā reize, kad vienkārši vajadzēja uzticēties intuīcijai.
Tobrīd es vēl nezināju, taču nojautu, ka Andrejam Žagaram ir plašs draugu loks ne vien kultūras pasaulē, bet arī daudzās citās sfērās. Un šis loks bija “Ozīrisa” sākotnējo panākumu atslēga. Kā izrādījās, bez darba palikušie Rīgas Kinostudijas profesionāļi bija tieši tāds personāls, kādu mums vajadzēja. Darbošanās padomju laika kinoindustrijā prasīja lielu varēšanu un elastību, lai līdz ar pirmajiem filmēšanas mirkļiem itin viss raibais, grūti pārskatāmais detaļu kopums sakārtotos estētiski baudāmā veselumā. Par katru cenu vajadzēja nodrošināt, ka kamera darbosies un filmēšana turpināsies, lai tur arī kas – vai aktierim slikta oma, vai sākas pēkšņas lietus gāzes uzbrukums.
Pirmie “Ozīrisa” viesmīļi un viesmīles nāca no teātra un kino pasaules, un daudzi no viņiem vēlāk ieguva paši savu pamanāmu vietu restorānu un izklaides biznesā: tostarp, piemēram, Latvijas Restorānu asociācijas prezidents Jānis Jenzis un Valters Krauze, viens no Latvijas atpazīstamākajām izklaides jomas personībām. Abi ar Andreju bijām vienisprātis, ka “Ozīrisā” diezin vai būs īstā vieta personālam no padomju perioda restorānu, bāru vai kafejnīcu “kadru kalves”.
Ja padomju okupācijas gados klientam laimējās iekļūt kādā no nedaudzajām Rīgas kafejnīcām vai restorāniem, tad viņam bija jārēķinās, ka bārmenis vai kāds cits no iestādījuma svarīgākajiem ļaudīm ir VDK aģents vai informators, kurš bieži vien līdztekus šai nodarbei pelnījās arī kā valūtas spekulants un suteners. Zināms skaits degvīna glāzīšu vai melnā balzama kokteiļu neizbēgami atraisīja mēles, atklājot indivīda rakstura vājās puses un reizē arī informāciju, kas varēja lieti noderēt padomju varai. Zīmīgi, ka viena no populārākajām padomjlaika Rīgas kafejnīcām tautā bija iedēvēta par “Dieva ausi” – tā atradās pareizticīgo katedrālē, kuru padomju vara bija pārvērtusi par zinātniskā pasaules uzskata propagandas centru un planetāriju; krusti bija nozāģēti, ikonas aizvāktas, bet zem kupola ievietota Austrumvācijas Ceisa rūpnīcā ražota projekcijas iekārta. Dieva gars templī patiešām vairs nemājoja, taču jauno valdītāju visu redzošās acis un visu dzirdošās ausis bija allaž klātesošas. Nesen (un pēc ilgas vilcināšanās) publiskotā Latvijas PSR VDK aģentu kartotēka atklāj, ka starp viņiem savulaik bijis arī Gunārs Ķirsons, kura dibinātās “Lido” ķēdes latviskajās ēstuvēs tik daudzi diendienā labprāt pamielojas ar kādu kartupeļu pankūku, kuru pasniedz meiča kičīgā tautastērpā. Ķirsona vārds kartotēkā nevienu īpaši nepārsteidz, ņemot vērā, ka 80ajos šis kungs bija bārmenis un direktors labi zināmajā Rīgas restorānā “Ščecina” – starp citu, labi zināmā arī ar pirmo “videobāru” PSRS un tādiem slaveniem viesiem kā, paša Ķirsona vārdiem izsakoties, “Brežņeva meita ar savu čigāniņu”.1
Mūsu jaunās kafejnīcas personāls bija jārekrutē pēc pavisam citiem kritērijiem. Astoņpadsmitgadīgs vidusskolas beidzējs, kura vienīgā sabiedriskās ēdināšanas pieredze ir dežūras skolas ēdnīcā? Brīnišķīgi! Rīgas Kinostudijas skaņu tehniķis? Lieliski! Topošs aktieris? Žanra klišeja, protams, bet gan jau derēs itin labi. Padomjlaiku pieeja tiks lauzta radikāli un neatgriezeniski. Kaut nu visa valsts tolaik būtu ieturējusi līdzīgu kursu.
Personāls kļuva par “Ozīrisa” gara nesēju, jo viens no daudzajiem Andreja talantiem bija atrast spējīgus darbiniekus un viņus motivēt. Kad viņu iepazinu tuvāk, sapratu, ka tas ir kaut kas cits, nevis talants vien – ka tas ir viņam raksturīgs modus operandi. Andrejs nekad nedarīja tikai kaut ko vienu – viņam allaž bija reizē vairāki “katli uz uguns”, un tie, kuriem šefa prombūtnē bieži vien nācās stāties viņa vietā, bija talantīgie “otrie numuri”. Tā es atceros vēlu stundu neilgi pirms “Ozīrisa” atklāšanas, kad sēdēju vēl līdz galam neiekārtotajā kafejnīcas telpā un vēroju, kā darbinieki cenšas piestiprināt logu aizkarus. Tiem vajadzēja krist “mākslinieciski” ar nedaudz greizām krokām. Daudz šķietamu sīkumu prasīja uzmanību vēl pēdējā brīdī, bet Andrejs tur tobrīd gan nebija manāms – viņš atradās Ukrainā, lai pabeigtu filmēšanos kādā vietējās studijas uzņemtā kinolentē. Taču tonakt, kompetenti aizstājot “Ozīrisa” saimnieku, kafejnīcā rosījās Indra Lūkina, viņa vietniece. Vēlākos gados Indra bija arī Andreja vietniece Latvijas Nacionālās operas direktora amatā; šobrīd viņa ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore. Tik daudzu ceļi gājuši caur “Ozīrisu”!
Šodien, kad Rīgā teju uz katra stūra var dabūt tasi kapučīno (vai flat white, vai makjato), nav viegli iztēloties 1994. gada sākumu, kad pat pēc “pieklājīgas” melnas kafijas tases vajadzēja doties veselā ekspedīcijā. Reizēm mēs sevi mēdzām palutināt ar īpašu gājienu uz veco viesnīcu “Rīga” (tagad Kempinski), kur zviedru investori bija renovējuši trešo stāvu cietā valūtā maksājošu ārvalstu klientu izmitināšanai. Šo viesnīcas daļu sauca par Eurolink, un tās kafejnīcā tika piedāvāts kvalitatīvs zviedru dzēriens. (Kapučīno gan vēl nepazina arī tur). Sēžot viesnīcas luksus stāvā pie stipras melnās kafijas tases, uz mirkli varēja justies kā Rietumos.
Vecrīgā, Kaļķu ielā, bija vācu bārs Jever, un netālu no Pulvertorņa – zviedru restorāns Tower. Izvērst plašumā savu restorānu impēriju bija sākusi Anrē kundze (īstā vārdā Anita Gribuste, kura viena no pirmajām klāja galdus smalkos Rīgas banketos un impērijas beigu posmā atvēra greznu restorānu Rīgas Latviešu biedrības namā), taču drīz vien izrādījās, ka viņa līdzīgi daudziem citiem (tostarp arī Andrejam kādus gadus vēlāk) pārvērtējusi savas iespējas. Restorāns “Vincents” tika atvērts gandrīz vienā laikā ar “Ozīrisu”, taču tā sākotnējais interjers kopš tiem laikiem ir mainījies. Īsāk sakot, “Ozīrisam” tolaik, 90o gadu pirmajā pusē, teju nebija konkurences. Tā bija niša, nē – milzu robs, kas prasījās aizpildāms.
Rīvēti burkāni un rīvēts siers, dāsni aizdarīts ar majonēzes mērci – tāds 1994. gadā bija standarta priekšstats par “salātiem”. Šodien, kad katrā ceļmalas uzpildes stacijā ir ne tikai 95. markas bezsvina benzīns, bet arī grieķu salāti, nenākas viegli atsaukt atmiņā faktu, ka Rīgā pirmie grieķu salāti – tolaik eksotisks piedāvājums – tika pasniegti “Ozīrisā”. Tāpat kā pirmais suši, ar kuru 1995. gada janvāra sākumā “Ozīrisa” publiku iepazīstināja vācu izdevniecības Taschen šefpavārs Edvīns Pāss.
Edvīnam Pāsam, ilggadējam Ķelnes apgāda Taschen Art Books restorāna vadītājam, bija Latvijas saknes, un viņš pa laikam ieradās Rīgā īsās vizītēs, lai apmācītu vietējo personālu. Nebūdama gluži droša, ka Andrejs ar viņa jauno, nepieredzējušo komandu spēs izturēt ugunskristības, kādas bija vakariņas ar Džordža Sorosa un citu īpaši godājamu viesu piedalīšanos 1994. gada 29. maijā (tā bija neoficiālā “Ozīrisa” inaugurācija; atvēršana publikai notika divas nedēļas vēlāk), es lūdzu Pāsa kungu būt klāt šai pieņemšanā.
Andrejs ar savu komandu visdrīzāk sekmīgi tiktu galā arī pats, Pāss bija vienīgi papildu drošības garants. Patiesībā man nebija iemesla šaubīties par Andreja kompetenci, jo neilgi pirms tam kādu pārbaudi viņš jau bija izturējis spīdoši. Kaut kad aprīļa nogalē, pārņemta ar renovāciju, virtuves aprīkojumu, dizainu, vajadzīgo atļauju iegūšanu un darbinieku pieņemšanu, kas tobrīd ritēja pilnā sparā, es pēkšņi atskārtu, ka man nav ne jausmas, vai Andrejs un viņa komanda vispār prot gatavot ēst, un, ja tomēr, tad kādā līmenī. Es nekad nebiju apmeklējusi nedz viņa vadīto āra kafejnīcu teātra pagalmā, nedz arī Andrejam piederošo miniatūro bāriņu Tallinas ielā – un ko tad, ja mūsu kulinārās gaumes ir kā diena pret nakti? Ja nu arī Andreja priekšstats par salātiem nesniedzas tālāk par majonēzē slīkstošu sieru? Kas attiecas uz manis pašas pavāres iemaņām, tad tās beidzas tur, kur cepšana un vārīšana sākas. Taču, kā man gribētos domāt, esmu diezgan lietpratīga ēdiena baudītāja un augstu vērtēju tos, kuriem atšķirībā no manis piemīt kulināra dotības.
Lai izkliedētu savas bažas, bet varbūt vienkārši – lai pavadītu jauku vakaru, es pavaicāju Andrejam, vai viņš varētu uzklāt galdu mums abiem un vēl dažiem ielūgtiem draugiem, piedāvājot šo to no kafejnīcai iecerētās ēdienkartes. Virtuves telpa jaundibināmajā uzņēmumā vēl nebija lietošanas kārtībā, tāpēc šīs izmēģinājuma vakariņas nolēmu pārcelt uz Jūrmalu, Majoriem, kur tolaik īrēju otro stāvu senlaicīgā koka savrupmājā. “Vai to visu sarīkot Jūrmalā jums būtu sarežģīti ?” es jautāju Andrejam. Viņš atbildēja: “Protams, ne,” lai gan nogādāt visus viesībām vajadzīgos produktus un personālu no Rīgas uz Majoriem noteikti nebija joka lieta. Turklāt maltīti vajadzēja pagatavot mazītiņā virtuvītē, te gan jāpiebilst – tieši tikpat lielā, kāda bija “Ozīrisa” pirmā virtuve. Tomēr vakariņas izdevās izcilas. Noslēgumā Andrejs mums servēja ovālu koka plati, kuru aizpildīja bagātīga sieru izlase. Siera plates tālaika Latvijā bija tāds pat retums kā grieķu salāti, un pati doma, ka maltītes noslēgumā ir baudāms siers (protams, kopā ar vīnu, nevis ar majonēzi), bija supernovatorisks koncepts. Viengabala ozolkoka plati Andrejs bija īpaši pasūtījis Dailes teātra galdniekam, un vakara noslēgumā pasniedza to man kā dāvanu. Es to glabāju joprojām.
Andrejam tuvā modes un kino pasaule ar tās, kā es iedomājos, neatņemamo ārišķību, man bija sveša teritorija, tāpat kā viņam savukārt sveša, iespējams, bija tā akadēmiskā vide, no kuras nācu es un kurai, kā man toreiz likās, piemīt lielāks pamatīgums. Bet būtiskākajos jautājumos mūsu redzējums saskanēja, vai, kā Andrejs, uzbilsts par sadarbību ar Sorosa fondu, izteicās kādā 1995. gada intervijā: “Viņiem ir savas prasības (..), bet, tā kā mums sakrīt gaume, tad konfliktu nav.”2
turpinājums sekos…
ⒸVita Matīsa
No angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš