Kaut kad starp “Dažādu sieru savienību” un “Tēvzemes Mousse au Brīvības chocolat” es manīju sarunas apsīkstam, tāpēc pievērsu galdabiedru uzmanību sauklim uz kafejnīcas sienas. “Vai kāds var iztulkot, ko nozīmē šī frāze? Kā redzat, tā ir latīniski, ne latviski.” Aut bibat, aut abeat – lieliem burtiem kursīvā latīniski vēstīja S formā izliekts teksts pa vidu starp divām Frančeskas Kirkes gleznām.

Politiķi cieta klusu, pāris latviešu profesori šāva uz labu laimi, mūsu zviedru viesi bija droši vien par “bibat” nozīmi, bet tikai divi pie tāvakara galda spēja pilnīgi pareizi iztulkot visu frāzi – Džordžs Soross un profesors Ilmārs Lazovskis. Profesors Lazovskis no pirmskara Latvijā pamatizglītību ieguvušās paaudzes bija medicīnas zinātņu doktors ar plašu kultūras bagāžu. Pirms gada viņš bija ticis izvirzīts kā kandidāts uz Valsts prezidenta posteni. Es domāju, Latvijai būtu ļoti paveicies,  ja deviņdesmitajos par tās prezidentu būtu kļuvusi šāda līmeņa personība, Lenarta Meri stila valsts galva, erudīts cilvēks ar nepārprotami rietumniecisku orientāciju, kuru nekas nevilktu atpakaļ pie padomju nomenklatūrai tipiskajiem darbības modeļiem un saiknēm.

Viņi visi trīs – Lazovskis, Meri, Soross – bija dzimuši ar pāris gadu atstarpi, un viņu personības pamatus bija likusi pirmskara Eiropas izglītība, kurā latīņu valoda joprojām piederēja pie pamatprogrammas,  vienalga, vai tas būtu Igaunijā, Latvijā, Ungārijā – vai Vācijā un Francijā. Tovakar es vienu acumirkli redzēju tādu Džordžu Sorosu, kāds, iespējams, ir tuvāks viņa būtībai nekā tas nesaudzīgais amerikāņu riska investīciju fonda boss, par kādu viņu izveidojusi karjera. Man šķita, ka aiz amerikāniskās ārienes es manu pavīdam pirmskara kultūras raudzes eiropieti. Vēlāk – brīžos, kad mani nokaitināja pārspīlētais amerikāniskais politkorektums un vadības stila birokrātisms, kādu nereti sajutu Sorosa fonda starptautiskās struktūras darbā, allaž centos sev atgādināt šo mirkli.

Aut bibat, aut abeat būtu latviskojams kā: “Vai nu dzer, vai taisies, ka tiec!” Piemērots sauklis kafejnīcas videi, bet – kāpēc latīniski? Kāpēc ne latviski – klientu lielajam vairākumam saprotamā mēlē?

Ja vērīgi ieskatās “Ozīrisa” plašajos logos,  tad arī to sānu malās var ieraudzīt stiklā iestrādātus latīņu teicienus. Tipiska padomjlaika kafejnīca bija noslēgta un tumša telpa – mēs sākām ar to, ka atvērām kafejnīcu uz ārpusi, jo jaunie, lielie logi apmeklētājam, auklējot rokā savu kapučīno tasi, ļāva tuvplānā vērot pilsētas dzīves norises. Un kad, iepriekš konsultējusies par deklināciju pareizību ar fonda līdzstrādnieku Gunti, universitātes klasisko valodu studentu, pasūtīju stiklus jaunajiem logiem, es liku to malās iestrādāt latīņu uzrakstus.

Manu apsēstību ar tiem izprovocēja gadu iepriekš saņemta oficiāla vēstule no Valsts valodas inspekcijas. 1993. gadā Sorosa fonds atvēra pirmo svešvalodu grāmatnīcu Rīgā, kur pircēji drīkstēja brīvi ņemt un šķirstīt grāmatas, kas bija izvietotas īpaši izgatavotos vaļējos, atstatu cits no cita stāvošos plauktos. Padomju grāmatnīcas apmeklējums neizbēgami ietvēra pazemojošu „danci” ar pārdevēju aiz letes, kurš varēja arī neatbildēt uz tavu jautājumu, varēja arī tev laipni nepasniegt sējumu, kuru tu skaidri redzēji plauktā viņam aiz muguras. Vai gan bija vēl kāds piemērotāks nosaukums šim jaunajam grāmatu veikalam kā “Aperto libro” – “Atvērtā grāmata” latīņu valodā? Sarūpētos izdevumus tagad ikviens varēja atvērt un šķirstīt pēc patikas, turklāt grāmatu piedāvājums tiecās ietvert arī padomju laikā aizliegtos darbus – tā sakot, atvērtas sabiedrības žanra klasiku, kura vēl nebija tulkota latviski.  Nosaukums “Aperto libro” bija skanīgāks nekā tā latviešu ekvivalents “Atvērtā grāmata”, un arī piedāvātie izdevumi taču nebija latviešu valodā. Tā nu jaunās grāmatnīcas ieeju rotāja liels uzraksts – “Aperto libro”.

Bet tas izrādījās ne pa prātam nesen nodibinātajai oficiālajai institūcijai, kuras uzdevums bija gādāt, lai Latvijas sabiedriskajā apritē pienācīgo vietu atgūtu latviešu valoda.  Padomju okupācijas periodā daudzas Latvijas ielas bija  pārdēvētas krieviskos nosaukumos, daudzi publiskajā telpā lasāmi uzraksti, preču marķējumi un lietošanas pamācības, arī dokumentu veidlapas bija tikai krievu mēlē. Tātad jaundibinātajai institūcijai netrūka svarīga darāmā. Kad bija pagājuši daži mēneši kopš jaunās grāmatnīcas atvēršanas,  fonds no minētās iestādes saņēma ierakstītu vēstuli. Es to atvēru un sāku lasīt. Teksts neapšaubāmi bija latviešu valodā – diakritiskās zīmes atradās savās vietās, leksika –  substantīvi un verbi – bija latviešu, tomēr kopumā vēstule bija sacerēta vistīrākajā “sovjetvalodā”. Samocītās gramatiskās konstrukcijas atbilda labākajiem padomju desmitgažu birokrātijas paraugiem, un tajās mums tika pieprasīts nekavējoties novākt uzrakstu “Aperto libro”,  aizstājot to ar latviešu ekvivalentu. Man tas nešķita jēgpilnākais jaundibinātās institūcijas resursu izlietojums, turklāt kaitināja vēstules ukaza tonis. Pavēle nomainīt LATĪŅU uzrakstu? Bet kā tad ar tiem  “Anno Dom. 1907”, “Labor omnia vincit” un desmitiem līdzīgu piemēru, kas bija iekalti un iemūrēti Rīgas arhitektūras pieminekļu fasādēs? Vai arī tiem tādā gadījumā nebūtu jāpazūd?

Nu nē – “Aperto libro” vārdu mēs nost neņemsim! Un, gatavodamās aizstāvēt savu taisnību, es uzmeklēju visas tuvējās Rīgas ēkas ar latīņu uzrakstiem un sastādīju to sarakstu. Es būšu sagatavojusies, un mēs cīnīsimies! Šodienas acīm raugoties, es tobrīd, kad pilnā sparā ritēja “Ozīrisa” renovācija, biju iekarsusi un ar domu paprovocēt mani nokaitinājušo varas institūciju pārāk aizrāvusies.  Kā izrādījās – pilnīgi lieki, jo šī pirmā vēstule no tās bija arī pēdējā. Uzraksts “Aperto libro” mierīgi palika savā vietā līdz brīdim, kad grāmatnīca beidza pastāvēt. Savukārt sauklis Aut bibat, aut abeat saglabājās uz “Ozīrisa” sienas tikmēr, kamēr pienāca laiks tās pārkrāsošanai. Uzraksti logu stiklos savā vietā ir joprojām.

Sākumā šobrīd vairs neesošā grāmatnīca “Aperto libro” un “Ozīriss” bija divas savstarpēji savienotas telpas, kas noapaļoti liektajā ēkā uz Barona un Lāčplēša ielas stūra aizņēma visu pirmo stāvu. Sorosa Fonda–Latvija birojs atradās otrajā – augšējā – stāvā, kas ir visai netipiski Rīgas centram (tur, kā zināms, dominē sešstāvu ēkas, taču šī nama celtniecību bija pārtraucis karš). 1993. gada sākumā ēka tika denacionalizēta un to atguva pirmskara īpašnieks Laimonis Nāruns, kurš dzīvoja Pitsburgā – Nāruna kungs bija vēl viens pirmskara eiropietis, ar kuru es viegli atradu kopīgu valodu. Padomju gados viņam piederošā nama pirmais stāvs bija  populāra vieta ar īpašu kultūras starojumu: tur  atradās veikals “Mākslas grāmata”, kur bija nopērkami reprodukciju albumi un apskatāmas nelielas izstādes. Bet 90o sākumā, valdot ātras un vieglas peļņas garam, grāmatnīca nebija tas pateicīgākais bizness, un, kā 1992. gada beigās vērojām no sava biroja,  telpa zem mums iztukšojās. “Kas nāks grāmatnīcas vietā?” es jautāju Nāruna kunga vietējam pārstāvim, un atbilde mani neiepriecināja: iespējams, elektronikas veikals, kas tirgošot atskaņotājus, vai arī kāda kārtējā “lupatu un šņabja bode” – šī dīvainā sortimenta kombinācija, kas tomēr bija gana izplatīta  tālaika Rīgā. Bažas, ar kādām iztēlojos varbūtējos kaimiņus, pavairoja 1993. gada janvāra sižets tolaik populārākajā Latvijas televīzijas raidījumā “Labvakar”. Sižeta galvenā tēma bija grāmatnīcu iznīkšana Rīgā, un īpaši izcelts tajā bija leģendārās “Mākslas grāmatas” liktenis; kultūru un izglītību, kā vēstīja raidījums, nostumj malā “melnas ādas jakas”.

Raidījums bija ēterā sestdienas vakarā, svētdienu es pavadīju, reflektēdama par izredzēm strādāt apakšstāva veikala skandu ducināšanas pavadījumā, un pirmdien zvanīju, aicinot uz tikšanos Pilsoniskās izglītības projekta (Civic Education Project, saīsināti CEP) Baltijas koordinatoru un vairākus projekta instruktorus. CEP bija daļēji Sorosa fonda globālās struktūras finansēta organizācija, kas nule Savienoto Valstu augstskolas absolvējušos sūtīja  par mācībspēkiem uz nesen iedibinātajām demokrātijas valstīm. Nu jau mēnešiem ilgi man bija nācies uzklausīt, cik grūti šiem amerikāņu instruktoriem Latvijā sagādāt saviem studentiem mācību grāmatas un citus materiālus. Tas bija laikmets pirms globālā tīmekļa, pirms Amazon, pirms skenēšanas tehnoloģijas ieviešanas, pat pirms plaši pieejamu fotokopēšanas iespēju parādīšanās. “Kā būtu, ja Sorosa fonds bijušās “Mākslas grāmatas” vietā atvērtu svešvalodu grāmatnīcu?” es jautāju.

Atbilde bija entuziastiska, un mēs sākām strauji rīkoties. CEP Baltijas koordinatore Ebija Gārdnere uzrakstīja vēstuli Entonijam Rihteram, manam “tiešajam priekšniekam” Ņujorkā, paužot “nedalītu atbalstu” grāmatnīcas projektam.[1] Elisona un Dženifera, divu CEP instruktoru otrās puses, uzņēmās ar fonda atbalstu un tā pārraudzībā vadīt grāmatnīcu – viņas, savukārt, nosūtīja Entonijam detalizētu biznesa plānu.[2] Projekta apstiprinājumam un finansējumam bija jānāk no Ņujorkas,  jo 1993. gada sākumā vēl nebija sastādīta vietējāfonda valde, un galvenie lēmumi par Latvijas fonda darbību joprojām tika pieņemti, man tos ierosinot un Ņujorkas birojam apstiprinot vai noraidot. Dienu pēc tikšanās ar CEP grupu es uzrakstīju Entonijam garu faksu, uzsverot,  ka  “mūsu skatījumā grāmatnīca varētu kalpot kā atbalsta sistēma un konverģences punkts daudziem un dažādiem aktivitāšu vektoriem – akadēmiskām reformām, izdevējdarbībai, sociālo un humanitāro zinātņu veicināšanai, valodu apguvei u.t.t.”[3] Priekšlikums nesaņēma nedz apstiprinājumu, nedz skaidru noraidījumu, – Entonijs tobrīd apceļoja Centrālāziju, un man atbildēja viņa asistente. Neskatoties uz to, es turpināju darboties. 1993. gada maijā tika atklāta  “Aperto libro” un laikraksts “Latvijas Jaunatne” rakstīja: “Beidzot kādu grāmatnīcu arī atveram, ne tikai slēdzam!”[4]

Kura kārtīga grāmatnīca var iztikt bez savas kafejnīcas? Vai tikai tāda nebija motivācija, ar kuru dažus mēnešus vēlāk uzsākām Café Osiris projektu? Tagad, pēc ceturtdaļgadsimta, man ir skaidrs, ar ko pārliecināja “Aperto libro” grāmatnīcas uzsākšanas pamatojums, bet topašu nevaru teikt par argumentiem, kādus liku lietā, aizstāvot kafejnīcas projektu. No šodienas perspektīvas raugoties,  pati mazliet brīnos par to,  kā paspēju piesaistīt līdzekļus un saņemt apstiprinājumu kafejnīcas uzsākšanai.  Visdrīzāk, kā man tagad liekas, es vienkārši “inkorporēju” topošo kafejnīcu grāmatnīcas projektā. Sorosa fonda 1994. gada pārskatā grāmatnīca un kafejnīca figurē kā vienots projekts. Un tas liek domāt, ka tēze “informācijas pieejamība ir atvērtas sabiedrības iedibināšanās priekšnoteikums”, tika izvērsta tā, lai tajā varētu ietilpināt arī prāvo laikrakstu un žurnālu klāstu, kas bija brīvi pieejams ar grāmatnīcu saistītajā Café Osiris telpā, jeb, kā definē minētais gada pārskats: “Café Osiris ir atrodami arī brīvai lasīšanai pieejami rietumu un vietējie laikraksti sešās valodās, palīdzot padarīt šo iestādījumu par vietu, kur labprāt iegriežas visplašākais klientu loks.”[5] Šai savas pastāvēšanas sākumposmā – pirmstīmekļa laikmetā – “Ozīriss” tiešām bija arī īsta, visiem atvērta lasītava.

Tā kā Elisonai un Dženiferai visai labi veicās “Aperto libro”, viņas abas  pašsaprotami varēja kandidēt arī uz topošās kafejnīcas iekārtošanu un vadīšanu. Taču Dženifera piekrita, turpretī Elisona atteicās. Kafejnīcas projekts saistījās ar ievērojamu risku un ieguldījumiem, un tas nedrīkstēja neizdoties, sevišķi ievērojot, ka drīzumā ierasties un visu novērtēt grasījās pats Džordžs Soross. 1994. gada martā dzīve grāmatnīcā jau kūsāt kūsāja, bet kafejnīca joprojām bija, visās šo vārdu nozīmēs, “būvēšanas stadijā”. Dženiferai tas izrādījās pārāk ciets rieksts, pat ņemot vērā fonda personāla pamatīgo atbalstu. Kafejnīcas projektam draudēja bēdīgs gals, un es sapratu, ka man jāpieņem radikāli lēmumi. Bija skaidrs, ka mums vajadzīgs vietējais cilvēks ar pieredzi kafejnīcu vadīšanā. “Varbūt tev ir prātā kāds, kuru mēs varētu aicināt palīgā?” es jautāju mūsu fonda darbiniecei Brigitai.

Brigita daudzus gadus bija strādājusi Rīgas Kinostudijā, vienā no lielākajām un ražīgākajām bijušajā Padomju Savienībā. Tomēr līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu Kinostudijas profesionāļi vairs nevarēja rēķināties ar regulāru darbu un meklēja iespējas citur.

“Es zinu tieši tādu cilvēku, kādu tev vajag, – mēs kopā strādājām Kinostudijā. Viņš ir aktieris.”

“Aktieris. Kinoaktieris?” (“Turklāt – aktieris bez darba,” es pie sevis nodomāju.)

Brigita steidzās paskaidrot, ka viņam, Andrejam Žagaram, esot arī citas prasmes. Ka pērngad viņš iekārtojis un sekmīgi vadījis vasaras kafejnīcu savas darbavietas – Dailes teātra – sētā, un, kad tā, sezonai beidzoties, tikusi slēgta, pārcēlis savu iestādījumu uz “kabatiņu” ar divpadsmit sēdekļiem Tallinas ielā, kas jau kļuvusi diezgan populāra.

“Sarunā mums tikšanos, cik drīz vien var,” es teicu, jo tobrīd biju gatava runāt ar jebkuru, kas varētu man palīdzēt attaisnot risku, kuru biju uzņēmusies, vai tas būtu aktieris, vai cirkus triku meistars. Lasīt tālāk 4. apakšnodaļu…

turpinājums sekos…

ⒸVita Matīsa
No angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš

[1] Abbey Gardner to Anthony Richter, 26 January 1993. SFL archive.

[2] Alison DeLaVal and Jenifer Steele to Anthony Richter, 8 February 1993. SFL archive.

[3] Vita Matiss to Anthony Richter, 27 January 1993. SFL archive.

[4] Latvijas Jaunatne, 8 May 1993.

[5] Annual Report 1994, The Soros Foundation – Latvia, Riga, 1995, page 62.