„Ozīrisa” leģendā varbūt pietrūkst Voltēra vai Mocarta, tomēr savi vērā ņemami „ciltsraksti” šai kafejnīcai ir. Tā radās kā Sorosa Fonda–Latvija (SFL) projekts, un pirmās vakariņas Café Osiris 1994. gada 29. maijā ar savu klātbūtni pagodināja pats Džordžs Soross.

Restorānu bizness nav joma, kura saistās ar finansista un filantropa Džordža Sorosa vārdu. Tad kā tas nācās, ka tai maija pievakarē pirms 25 gadiem viņš „Ozīrisā” kā namatēvs sēdās pie viena galda ar bijušo Latvijas izglītības ministru (un vēlāko eirokomisāru) Andri Piebalgu, esošo izglītības ministru Jāni Vaivadu, Stokholmas Ekonomikas augstskolas rektoru Stēfanu Burenstamu Linderu un citām izglītības sfēras prominencēm? Kā gadījās, ka tobrīd Sorosa fonda Latvijas nodaļai piederēja kafejnīca – vienīgajai visā plašajā Sorosa fonda vispasaules tīklā? (Café Osiris īpašumtiesības no fonda pakāpeniski pārņēma Andrejs Žagars,  līdz 90to gadu beigām izpildot līguma noteikumus ar SFL). Kafejnīcas varbūt arī ir būtiski „Eiropas idejas” orientieri un atvērtas sabiedrības ass, bet – ko,  dritvai kociņ, kafejnīcu biznesā darīja viena Sorosa fonda filiāle?!

Tolaik, 1994. gadā, šo jautājumu neviens neuzdeva, pat Džordžs Soross ne. „Ozīriss” tika dibināts laikā un atmosfērā, kad viss bija ne vien skurbinoši pirmreizējs, bet arī – kad pozitīvu starojumu visam, ko pasākām,  piešķīra daudzsološa aizsākuma un turpmākās augšupejas (tā kā atspēriena punkts bija tik zems) radītās gaidas. Pirmā Rietumu stila kafejnīca Rīgā, kur visiem būs pieejami arī pasaules laikraksti, iestiprināti īpašos koka turekļos – nu protams! Rakstot izdevumam Financial Times par 2009. gada ekonomikas lejupslīdi, Saimons Kupers nodēvējis Café Osiris par „visīstenāko rietumu stila Rīgas kafejnīcu” (“Riga’s ultimate Western café”). Katrā ziņā savas pastāvēšanas pirmsākumos „Ozīriss” tiešām tāds bija – pirmais un vienīgais.

Nekustamā īpašuma burbuļi, banku krahi, korumpējušies Atmodas līderi – tas viss mums vēl bija priekšā. Pirmais nopietnais trieciens pastāvīgas augšupejas ilūzijai nāca gadu vēlāk, līdz ar Bankas Baltija bankrotu. Bet 1994. gadā  ielās ik dienas izripoja jauni volvo un BMW spēkrati, un Rietumi svinēja uzvaru – mafijas stila slepkavības un auto signalizāciju nejaušā kakofonija, kura, garāmbraucošā tramvaja iedarbināta, pa laikam atskanēja aiz mūsu biroja logiem, bija vien atgādinājums par aizraujošo pārmaiņu laiku, kurā tobrīd dzīvojām. Dažas nedēļas pēc „Ozīrisa” atklāšanas, 1994. gada jūlija sākumā, krāšņā Pēcjāņu vasaras dienā Rīgā ieradās Bils un Hilarija Klintoni. Viljams Dž. Klintons bija pirmais Savienoto Valstu prezidents, kurš spēra kāju uz brīvās Baltijas zemes, un aina, kad viņš plecu pie pleca ar trim Baltijas valstu prezidentiem stāvēja uz Brīvības pieminekļa fona, kamēr tautastērpos ģērbtie koristi visapkārt piemineklim dziedāja neoficiālo latviešu tautas himnu „Pūt, vējiņi!”, – šai ainā bija viss tābrīža neatkārtojamais optimisms. Kaut Krievijas – bijušais padomju – karaspēks joprojām uzturējās Latvijā, tam taču drīz bija jāpazūd,  jāpazūd uz visiem laikiem; par to mēs bijām droši. “Brīvība!”, “Laisve!” , “Vabadus!” izsaucas prezidents Klintons, iemācījies pareizi izrunāt brīvības vārdu visu trīs Baltijas nāciju valodās. Ka Amerika vienmēr būs šīs brīvības bāka – arī par to mēs tolaik bijām nešaubīgi droši.

Starp prominentajiem viesiem, kuri tai optimistiskajā dienā bija lūgti uz oficiālajām pusdienām kopā ar prezidentu Klintonu, ne viens vien jau drīz pēc tam pielika roku, lai īsmūžīgais Latvijas sabiedrības optimisma burbulis plīstu. Tālis Freimanis, Bankas Baltija prezidents, Raitis Gailis, Depozītu bankas prezidents, Valērijs Kargins, Parex bankasprezidents, – visi šie baņķieri vadīja finanšu struktūras, kas izrādījās ne vairāk kā labi pārdomātas Ponci shēmas un/vai naudas atmazgāšanas mašīnas, kas iesūca gan Latvijas mazo cilvēku, gan Latvijas valsts ietaupījumus, pirms izkūpēt līdz ar daudzām ilūzijām.

Bet 1994. gada sākumā arī minētās bankas vēl joprojām guva priekšrocības no šīs reibinošās iespēju izjūtas, šī „pirmreizības sindroma”: „Esam pirmās Rietumu stila bankas; esam tuvāk nekā Šveice,” tās pauda.

 Arī pirmās vakariņas „Ozīrisā” 1994. gada 29. maijā notika vēsturiski pirmreizējā datumā. Todien Latvijā notika pirmās pašvaldību vēlēšanas, pirmās demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Pirmās atjaunotās Saeimas vēlēšanas bija notikušas gadu agrāk, 1993. gadā, un tagad, ar gada atstarpi, nesen tapušās Latvijas politiskās partijas mērojās spēkiem vietvaru līmenī. 

Sarunas pie vakariņu galda gan pamatā fokusējās uz augstākās izglītības projektiem, kurus atbalstīja Latvijas Sorosa fonds; pirmām kārtām – uz Stokholmas Ekonomikas augstskolu Rīgā un topošo juridisko augstskolu. Klāt bija Zviedrijas vēstnieks ar kundzi, tāpat Stokholmas Ekonomikas augstskolas rektors no Zviedrijas, Latvijas augstskolu rektori, Latvijas izglītības ministrs un citi politiķi. Izglītība bija Latvijas Sorosa fonda prioritāte kopš pašiem pirmsākumiem.

 Šais sarunās ieskanējās ari politika, taču rotaļīgos toņos. Lai atzīmētu divus sakritīgos vēsturiskos datumus – kā pirmās vakariņas „Ozīrisā”, tā pirmās pašvaldību vēlēšanas – mēs bijām sastādījuši īpašu ēdienkarti, kurā katrs ēdiens bija nodēvēts, ironizējot par politiskajām partijām, kuras todien sacentās pašvaldību vēlēšanās. Toreiz mēs ēdienkarti laikam pat tīšām paplašinājām, tā lai visām partijām tiktu sava ironijas porcija. Ņemot vērā īpatnējos apstākļus, kādos Latvijā tapa Sorosa fonds (starp citu, divus gadus vēlāk nekā Igaunijā un Lietuvā un bez vietējās valdes), es pievērsu sevišķu uzmanību tam, lai nosargātu fonda politisko neatkarību, lai nepieļautu pat domu par SFL saistību ar to vai citu partiju.

 Tie Latvijas politiķi, kuri tovakar sēdēja ap speciāli uzstādīto ovālo galdu „Ozīrisā”, ir pelnījuši atzinību, jo viņi ar labu humora izjūtu smējās par šo joku, kura objekts savā ziņā bija viņi paši. 25 gadus vēlāk es domāju par to vieglumu, ar kādu mēs pazobojāmies par politiku, nebaidīdamies par izzoboto atbildes reakciju. Šodien lasot to ēdienkarti, es neesmu pārliecināta, ka visas tagadējās politiskās partijas reaģētu ar līdzīgu bezrūpību.

Tātad, tajās 1994. g. 29. maija vakariņās „Ozīrisā” tika servēti šādi ēdieni: 

Grauzdēta rupjmaize līdztiesībā ar speķi (veltījums partijai „Līdztiesība”)
Īstena saimnieka pastēte ceriņu ziedos (veltījums partijai „Saimnieks”)
Plānas pankūkas ar Latvijas ceļa malas sēnēm (veltījums partijai „Latvijas ceļš”)
Sorbets: saldēta konservatīva augļu sula (veltījums Konservatīvajai partijai)
Latvijas rasols: siļķe saskaņā ar sarkanajām bietēm un tomātiem (veltījums partijai „Saskaņa”)
Borščs ar balta krējuma jostu à la el el en kā (veltījums partijai LNNK)
Ekoloģiski attīrīti zaļie zaļo salāti (veltījums Zaļajai partijai)
Dažādu, arī Latvijas, sieru savienība zemnieku gaumē (veltījums Latvijas Zemnieku savienībai)
Tēvzemes Mousse au Brīvības chocolat (veltījums partijai „Tēvzemei un Brīvībai”)

Šodien, 25 gadus vēlāk, neviena no desmit politiskajām partijām, kas tika “piedāvāta” šai pirmajā „Ozīrisa” ēdienkartē, vairs nepastāv tās sākotnējā formā.


ⒸVita Matīsa
No angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš


turpinājums sekos…


+371 67 243 002
osiris@cafeosiris.lv
Kr. Barona iela 31, Rīga, LV-1011
www.cafeosiris.lv